Deviņdesmit divi gadi nav tikai skaitlis pasē. Tā ir vesela laikmeta pieredze, ko esmu izdzīvojis no pirmā līdz pēdējam elpas vilcienam. Šajā vecumā man vairs nav vajadzības kādam kaut ko pierādīt vai izlikties labākam, nekā esmu.
Esmu redzējis, kā pasaule mainās, kā uzrodas un pazūd impērijas, bet galvenās patiesības paliek nemainīgas. Šie ir mani vārdi – cilvēka vārdi, kuram vairs nav jāmelo ne sev, ne pasaulei.
Kad klusums kļūst par skaļāko biedru
Es mēdzu pamosties pilnīgā klusumā. Mana sirds reizēm aizķeras un sāk sisties nevienmērīgi, it kā atgādinot par savu nokalpoto laiku. Spogulī es redzu seju, kuras āda kļuvusi tik plāna kā sens pergaments. Taču, ziniet, vecumā visvairāk nebiedē krunkas vai vājas kājas.
Daudz baisāka ir sajūta, ka esmu pārdzīvojis pats sevi – to jauno, spēcīgo un pašpārliecināto vīrieti, kurš savulaik varēja pārpeldēt platu upi un vadīt veselu rūpnīcas cehu tā, ka no manas balss drebēja sienas. Lielais rakstnieks Ļevs Tolstojs reiz teica, ka vecums nav brīdis, kad sāk sāpēt ceļgali, bet gan brīdis, kad tu sāc atcerēties nevis to, ko izdarīji, bet gan visu, ko nepaspēji vai neuzdrīkstējies. Un tieši tur slēpjas vecuma lielākā smaguma sajūta.
Mans draugs Valdis un “beztermiņa līgums ar debesīm”
Es joprojām spilgti atceros savu draugu Valdi. Viņš bija spēcīgs, gudrs un ļoti varošs vīrietis, kurš visu savu dzīvi burtiski atlika uz vēlāku laiku. Viņš sev solīja: vēl tikai viena piecgade, vēl tikai mazliet jāpaciešas…
Tad es beidzot dabūšu to dzīvokli, tad uzcelšu māju, tad iestādīšu dārzā dālijas un mierīgi lasīšu grāmatu uz verandas.
Viņš dzīvoja tā, it kā viņam būtu noslēgts beztermiņa līgums ar debesīm, taču četrdesmit divu gadu vecumā viņa sirds vienkārši apstājās pusceļā. Viņa plānotājā palika glīti pierakstīti mērķi un darbi, kas bija jādara nākamnedēļ.
Cilvēka vairs nebija, bet rūpnīca jau pēc trim dienām strādāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Darbgalds dūca, tālruņi zvanīja, un pie viņa rakstāmgalda sēdēja jauns, ambiciozs priekšnieks.
Mēs visi mēdzam iekrist šajā lamatā. Mēs domājam: re, kad nomaksāšu parādus, tad sākšu baudīt dzīvi. Kad nopirkšu jaunu mašīnu, tad atļaušos atpūtu. Kad iziešu pensijā, tad beidzot pievērsīšos sev.
Bet mana pieredze rāda skarbu patiesību – nekāda “pēc tam” nav. Ir tikai šodiena. Dzīve nav mēģinājums pirms lielās pirmizrādes, tā notiek tieši šajā mirklī. Nav nekādas garantijas, ka rītdiena vispār pienāks tāda, kādu esam to iztēlojušies.
Kāpēc mēs dzeram no ieplaisājušām krūzēm?
Daudzi no mums savu dzīvi tur kā dārgu dārgumu aiz stikla. Atcerieties tos laikus, kad servīze “Madona” vai citi lepni Rīgas porcelāna trauki gadu desmitiem putēja sekcijās?
Tos glabāja viesiem un īpašiem gadījumiem, kuri tā arī nepienāca. Tikmēr paši mēs ikdienā malkojām tēju no apbružātām, ieplaisājušām krūzēm.
Tāpat ir ar jūtām un vārdiem. Mēs pietaupām mīļumu brīdim, kad būs “vairāk laika”. Mēs nepateicam svarīgus vārdus saviem tuvajiem, jo šodien esam noguruši vai aizņemti. Un tad pēkšņi dzīves burtnīca beidzas pašā interesantākajā vietā, atstājot tikai tukšas lapas.
Ko es atceros, kad vairs nav jāsteidzas
Savulaik es biju liels vadītājs. Man bija prestižs dzīvoklis, lepni paklāji un garāža, pilna ar mantām, kuras tika krātas “katram gadījumam”. Es spilgti atceros svinīgos apbalvojumus un aplausus zālē. Tas viss tajā brīdī lika man justies ārkārtīgi svarīgam.
Bet tagad, sēžot savā klusajā istabā, es atceros ko pavisam citu:
– Es atceros savu sievu, kura, mani gaidot, iemiga virtuvē pie galda savā vecajā halātā.
– Es atceros dēla hokeja finālspēli, uz kuru es neaizgāju, jo bija “neatliekamas” darba lietas.
– Es atceros meitas dzejoļa skaitīšanu bērnudārzā, uz kuru es nokavēju.
Šīs atmiņas tagad dedzina stiprāk par jebkuru vecuma kaiti. Dzīves nogalē kļūst skaidrs, ka nav svarīgi, cik ceturkšņa plānu tu izpildīji. Darba vietā tevi nomainīs ātrāk, nekā paspēs atdzist tava kafijas krūze. Bet saviem bērniem un mazbērniem tu biji neaizvietojams – un tieši tur tu neieradies.
Manā prātā vairs nenāk ražošanas grafiki. Es atceros svētdienas rīta pankūku smaržu. Es atceros, kā smējās mana trīsgadīgā meita, kad es viņu šūpoju šūpolēs. Es atceros svešinieka plaukstu, kurš palīdzēja man izstumt mašīnu no kupenas ziemas naktī. Tie ir mirkļi, kas neizgaist. Tieši siltums un klātbūtne ir tas, ko mēs beigās paturam.
Divas lietas, ko esmu sapratis par “pēdējo reizi”
Esmu noformulējis divas vienkāršas lietas, pie kurām nonāk tikai caur gadu desmitiem:
Beidziet uztraukties par to, ko teiks citi. Cilvēki patiesībā ir pārāk aizņemti ar sevi, lai ilgi domātu par jums. Mēs bieži atsakāmies no savām patiesajām vēlmēm tikai tāpēc, ka baidāmies no iedomāta apkārtējo nosodījuma.
Bet smagākā nasta nav ne vecums, ne vājas kājas – tas ir 92 gadu vecumā attapties un klusumā domāt: “Kas būtu bijis, ja es būtu uzdrīkstējies?”.
Atcerieties par “pēdējo reizi”. Dzīvē pienāk brīdis, kad tu pēdējo reizi pacel savu bērnu uz rokām, pēdējo reizi nobučo un samīļo mammu vai pēdējo reizi izej no savām vecāku mājām. Mēs gandrīz nekad nezinām, kad šī reize ir pēdējā.
Ja mēs to paturētu prātā kaut nedaudz biežāk, mēs vairs nedzīvotu uz “autopilota”.
Pati dzīve jau ir milzīga greznība. Ja tu vari iet, ja tava sirds pukst un tu vari ieelpot ar pilnu krūti – ar to ir pilnīgi pietiekami. Mūs bieži mēģina pārliecināt, ka prieks ir jānopērk. Taču dārgi pirkumi iepriecina uz īsu brīdi, bet atmiņas par skaistu saulrietu paliek uz mūžu.
Ideāls brīdis nekad nepienāks. Īpašais gadījums ir jau tas, ka tu šodien esi pamodies. Mēs visi baidāmies no nāves, bet es jums gandrīz pačukstot piebildīšu: vēl baisāk ir nodzīvot mūžu, tā arī nesākot pa īstam dzīvot. Ja šie vārdi liek aizdomāties, tad laiks vēl ir. Un tas jau ir ļoti daudz.
